Pensijas gadi bieži sākas ar sajūtu, ka dzīvē nospiesta pauze. Vairs neesi tas, kurš pieņem lēmumus un nosaka virzienu, bet cilvēks, kura laiks it kā kļūst kopīgs ar citiem. Ir uzkrājumi, ir pieredze, ir vēlme būt noderīgam — taču bieži vien apkārtējie to uztver kā pašsaprotamu.
Daudzas sievietes, sasniedzot pensijas gadus, kļūst par neredzamām palīdzēm savām ģimenēm — vienmēr gatavas, vienmēr blakus. Bet ar laiku spēka kļūst mazāk, un pateicības vietā bieži nāk pieradums. Kad cilvēku vairs nenovērtē par viņa būtību, bet tikai par to, ko no viņa var sagaidīt, zūd pats attiecību siltums.
Kāda sieviete gados reiz teica:
“Es domāju, ka jo vairāk es došu saviem bērniem, jo vairāk viņi mani mīlēs. Bet izrādījās – jo vairāk dod, jo mazāk to novērtē.”
Lai izvairītos no šādas kļūdas, pensijas gados svarīgi apzināties: sevis sargāšana nav egoisms, bet cieņa pret dzīvi, ko esi veidojis. Ir daži dārgumi — laiks, miers, personīgā telpa — kurus nedrīkst pilnībā atdot pat vistuvākajiem.
1. Mājas — tā nav dāvana, ko viegli atdot
Cik bieži viss sākas ar vienu vēlmi — palīdzēt bērniem. Bet, parakstot dāvinājuma dokumentus vai atļaujot “uz laiku padzīvot”, cilvēks pamazām zaudē savu telpu. Māja, kurā reiz valdīja miers un savs ritms, kļūst par vietu, kur jādzīvo pēc citu noteikumiem.
Mājoklis ir vairāk nekā īpašums — tā ir drošības sajūta, personīgā brīvība un ikdienas ieradumi, kas sniedz mieru. Pat ja ģimene ir mīloša, saglabāt savu telpu nozīmē saglabāt cieņu pret sevi.
2. Pensija — nav ģimenes kopējais budžets
“Mamm, aizdod līdz algai.” “Omīt, man vajag pulciņam.” “Tu taču tāpat esi mājās, kam tev nauda?” — šādas frāzes daudzi ir dzirdējuši. Tā “nedaudz palīdzēt” ar laiku pārvēršas par pastāvīgu ieradumu.
Sieviete sāk taupīt uz sevi — uz apaviem, veselību, kopšanu — tikai lai pietiktu bērniem. Bet tad dzird: “Mammu, tu izskaties nogurusi, vajadzētu par sevi vairāk parūpēties.”
Patiesība ir vienkārša — nogurusi viņa ir tieši tāpēc, ka visu atdevusi citiem.
Pensija un uzkrājumi nav skopums, bet brīvība — iespēja dzīvot neatkarīgi un negaidīt palīdzību. Palīdzēt bērniem var, taču ne par cenu, kas liedz rūpēties par sevi. Kā reiz teica viens gudrs cilvēks: “Mamma nav bankas konts ar zemu procentu likmi — viņa ir cilvēks ar savu dzīvi.”
3. Dzīve nav jāgaida — tā jādzīvo
Daudzas sievietes pierod gaidīt: zvanu no bērniem, ielūgumu, atļauju kaut kur doties. Tā pamazām tiek zaudēta sajūta, ka vari pati par sevi lemt.
Bet pensijas gadi var kļūt par laiku, kad beidzot vari dzīvot pēc saviem noteikumiem. Neviens vairs nenosaka, cikos celties, ko darīt un ar ko tikties. Tā nav vientulība — tā ir brīvība, kuru dzīve beidzot atdod tev.
4. Laiks — visvērtīgākā valūta
Ir viens vārds, kas nemanāmi atņem sievietēm mieru un brīvo laiku. Tas ir vārds “vajag”. Vajag pieskatīt mazbērnus, vajag palīdzēt ar remontu, vajag būt gatavai jebkurā brīdī, jo tu taču “brīva”.
Bet patiesībā brīvība nav tad, kad vari visu savu laiku atdot citiem, — tā ir tad, kad vari teikt: “Šodien esmu aizņemta.” Pat ja “aizņemta” nozīmē vienkārši atpūsties ar grāmatu un tējas krūzi.
Daudzas baidās pateikt “nē”, domājot, ka tas izklausīsies savtīgi. Taču rūpes par sevi nav savtība — tā ir cieņa pret savu dzīvi. Pēc sešdesmit laiks kļūst par dārgāko vērtību. To nevar atgriezt, kad tas būs pagājis.
5. Cerība uz savu dzīvi
Visvērtīgākais, ko cilvēks var zaudēt, bieži notiek nemanot — tā ir cerība. Daudzas sievietes pārstāj ticēt, ka priekšā vēl var būt prieks, pārmaiņas vai jauni sapņi. Viņas domā: “Manējie gadi ir aiz muguras, tagad lai dzīvo bērni.”
Tā cilvēks pamazām kļūst par vērotāju, nevis dalībnieku savā dzīvē.
Taču tieši cerība uztur cilvēku dzīvu. Sešdesmit gadu vecumā var doties ceļojumā, sešdesmit astoņos — iemīlēties, septiņdesmit piecos — sākt mācīties jaunu valodu vai atrast draugu, ar kuru kopā sirsnīgi pasmieties.
Cerība ir kā dzinējspēks, kas ļauj saglabāt interesi par dzīvi jebkurā vecumā.
Mēs pārāk ilgi esam dzīvojušas citu labā — vīru, bērnu, vecāku. Tas ir dabiski un saprotami. Bet, ja visu atdot un neko neatstāt sev, beigās paliek tukšums. Tāpēc pensijas gados ir svarīgi atcerēties: arī man ir tiesības. Uz savu mājokli. Uz savu naudu. Uz savu laiku. Uz saviem sapņiem. Uz savu dzīvi.
Dzīve nav tikai palīdzība un pienākumi. Tā ir arī iespēja justies labi pašai — izvēlēties savu ceļu, būt mierā ar sevi un baudīt ikdienu. Kad sieviete paliek uzticīga sev un neaizmirst par savām vajadzībām, viņu mīl nevis par to, ko viņa dod, bet par to, kas viņa ir.
Ko jūs par to domājat? Varbūt jums ir savas atziņas vai pieredze, ko būtu vērts pievienot šim sarakstam? Pastāstiet komentāros — būs interesanti salīdzināt!
